Teika par baznīcu zvaniem

Durbes ezers bija agrāki tur, kur tagad Plecis- kūdras purvs. Ezeram neticis, ka viņu sauc par Pleci, tādēļ pārcēlies uz Durbi. Skaistā vasaras pēcpusdienā īrs ar baltu zirgu jājis un saucis: "Mūkat, ļaudis, mūkat! Durbis nāk!" Ļaudis, kas grābuši sienu, aizmukuši.Tikai divas meitas, kas velējušas audeklu, nemukušas.Tām uzgāzies virsum.Tur viņas pie Līgutu muižas vēl tagad dzirdot velējam.

Reiz pa gaisu lidojis melns mākonis.Viens putns lidojis viņam pa priekšu un kliedzis:"Uz Virgu, uz Virgu, uz Virgu!" Mākonis būtu te laukā nolaidies, bet putns kaut kā samežģīnājies, sagrozījis spārnus un lidojis tālāk.Viņam te kaut kas nepaticis.Lidinājies tālāk uz ziemeļiem un kliedzis:"Uz Durbi, uz Durbi, uz Durbi!" Mākonis sekojis putnam.Putns apstājies Durbē, Durbes līdzenumā un saucis:"Šeit Durbē, šeit Durbē!" Mākonis kritis lejā.Tā tur radies Durbes ezers.

Durbes ezerā ir viena vieta, kura nekad neaizsalst.Ja cilvēks iet vai brauc pa ledu, it kā kāds nezināms spēks velk viņu uz šo vietu.Un katru gadu Durbes ezers ņem daudz upuru. Reiz braucis kāds samīlējies pāris ar zirga ragavām pār ezeru un iebraucis atvarā. Kad nelaimīgie vēlāk atrasti, bijuši saķērušies rokās.No tā laika šo atvaru sauc par Svēto atvaru.

Stāsta, ka reiz Durbē esot taisīti zvani priekš Durbes baznīcas un Cīravas.Kad zvani bijuši gatavi, viens atstāts Durbes baznīcā, bet otrs laivā vests pār Durbes ezeru uz Cīravu.Vedot tas iekritis ezerā, jo tas negribējis uz Cīravu iet. Zvans tagad vairs nav izceļams. Un, kad Durbē zvana, tad zvans, kas ezerā, ari zvana.